» Ziņas
Uzņems viesus arī ziemā
Brīvdienu māju Vokors pi azara daudzi izvēlas latgaliskā nosaukuma dēļ
Brīvdienu māju Vokors pi azara daudzi izvēlas latgaliskā nosaukuma dēļ
Sargavas ezeru starp daudzajiem ezeriem Krāslavas novada Izvaltas pagastā kartē sameklēt nemaz nav tik viegli, tomēr brīvdienu māju Vokors pi azara jau ir atraduši un iecienījuši daudzi viesi. Kā atzīst mājas saimnieks Juris Japiņš, daudzi sākumā atbraucot tieši latgaliski pievilcīgā nosaukuma dēļ, pēc tam jau piesaista krievu pirts ar kadiķu slotiņām, tīrais, zivīm bagātais ezers un omulīgais saimnieks. "Kāpēc tāds nosaukums? Nu, blakus ir ezers, atbrauc viesi, pavada vakaru pie ezera, tāpēc ir vokors pi azara. Ja jau mēs esam Latgalē, tad vajag latgaliskus nosaukumus. Var tur blakus uzrakstīt angliski, krieviski, bet tas neko nemaina." J.Japiņš priecājas, ka šoruden izdevies uzlikt viesu mājas jaunbūvei jumtu, un jaunajā gadā jau cer tūristus aicināt arī ziemā.
Palēnām būvējas
Apbrīnojami, bet J.Japiņš par krīzi nesūdzas, tieši šajā sezonā viesu ir bijis pietiekami, acīmredzot daudzi no tiem, kuri nav varējuši aizbraukt dārgos ārzemju braucienos, atpūtas vietu meklējuši Latgalē. "Ko te meklē? Tīru dabu, ezeru, laivu. čstu Latgales kandžu grib pagaršot. God ņe pei, dva ņe pei, a posļe baņi vipei*. Zivtiņu noķer, uzcep, arī garšīgu gaļu, ko var nopirkt no vietējā zemnieka. Meklē to, kā pilsētā nav. Pirtī var divos veidos kontrastu izbaudīt, gan parasto, balto pirti, gan tad, kad pirts izkuras, caur akmeņiem var izbaudīt uguns liesmu un siltumu. Slotu var samērcēt zāļu novārījumā, tas aromāts vēl arī augšstāvā iet, kur guļvietas," kārdina saimnieks. Ar kandžu pacienāt gan nesola — pagaidām Latvijā tūristiem šie prieki oficiāli ir liegti, atšķirībā no Lietuvas un Baltkrievijas.
Pirts gleznainā Sargavas ezera krastā tikusi uzcelta jau deviņdesmitajos gados, izputējušās kooperatīvās sabiedrības fermas gruvešu vietā. "Tos nojauca, tad es sāku pa bišķim būvēties, vispirms tapa darbnīca, pēc tam šī pirtiņa, tagad tiek būvēta liela viesu māja. Ceļu jau ilgi, gadus piecus, sešus, bet pamazām iet uz priekšu." J.Japiņš atzīst, ka arī te palīdzējusi krīze, jo jūtami samazinājās cenas būvmateriāliem un būvdarbiem. "Ja agrāk celtnieki par jumta likšanu prasīja 40 latu un vēl brauca negribīgi, tagad par 10 latiem brauca un lika jo naski. Es uzskatu, ka šī krīze visu noliks savās īstajās vietās, jo mēs bijām pieraduši ar svešu naudu dzīvot. Bet tas, kas jau bija pieradis iztikt ar savu naudu, arī tagad nesūdzas. Pirms gadiem pieciem paņēmu kredītu, sapirku būvmateriālus, vairāk kredītus neņemu, nepatīk aizņemties. Ieguldīju naudu, kuru saņēmām kā kompensāciju par represētā vectēva īpašumu. Vecaistēvs bija iecerējis būvēt māju, taču nepaspēja, tāpēc šo māju ceļu viņa piemiņai," saka J.Japiņš. Pārsvarā visus būvdarbus viņš ir paveicis saviem spēkiem, kopā ar dēlu, tikai jumta klāšanai paņēmis palīgā strādniekus, lai paspētu to izdarīt vēl pirms sniega.
Brokastis nepiedāvā
Brīvdienu mājā ir arī velosipēdu noma, bet ekstrēmākas atpūtas cienītāji var izbraukt medībās ar vecajām krievu automašīnām. Pats saimnieks to dēvē par Izvaltas safari un pie stūres sēžas pats, jo vislabāk zina vietējos ceļus un bezceļus. Kamēr nav uzbūvēta lielā viesu māja, pārnakšņot var teltīs, divas gultas ir pirts augšstāvā. J.Japiņš domā, ka arī tiem, kuri izvēlas nakšņot teltīs, vajag piedāvāt kaut minimālu komfortu — dušu, tualeti un virtuvi, kur pagatavot maltīti. Brīvdienu mājā brokastis viesiem piedāvāt pagaidām nevar, jo, kā uzskata gan J.Japiņš, gan daudzi tūrisma uzņēmēji, Pārtikas un veterinārā dienesta noteikumi šajā ziņā ir pārāk neelastīgi. "Ir doma noslēgt līgumu ar kādu ēdināšanas uzņēmumu par piegādi, bet praktiski jau visu varētu tepat sagatavot uz vietas. Galu galā, mūsu vecmāmiņas visu gatavoja krievu krāsnī un neviens nesaindējās. Pagaidām es nedrīkstu saviem viesiem pat kafiju piedāvāt."
Nav ticības valdībai
Astoņus gadus J.Japiņš bija Izvaltas pagasta padomes priekšsēdētājs, tagad brīvdienu māja ir viņa vienīgais iztikas avots. Viņš atzīst, ka ir grūti nodarboties ar tūrismu, ja nav vēl kāda cita maizes darba, jo ziemā tūristu plūsma sarūk, tāpēc arī daudzi baidās sākt šo nodarbi. J.Japiņš pagaidām savā pagastā ir vienīgais, tuvākās viesu mājas ir blakus pagastos, Aulejā un Kombuļos. "Iespējas jau mums ir, taču vietējie tās baidās izmantot. Nav ticības valdībai, kura ik pa brīdim maina spēles noteikumus. Es arī to visu sāku sev, jo man patīk būvēt. Šogad pabeigšu remontus, lai viesi varētu braukt arī ziemā. Ir doma izveidot kalēja darbnīcu.
Ar kaut ko jau ir jānodarbojas, tagad te uz vietas darbu neatradīsi, uz Rīgu vai Daugavpili braukt negribas. Un, ja ir iespēja, kāpēc kaut kur braukt? Dēls aizbrauca uz Angliju, pastrādāja un atgriezās, teica, labāk strādāšu par minimumu, bet tomēr būšu savā tēvu zemē," saka J.Japiņš.
*Gadu nedzer, divus nedzer, bet pēc pirts iedzer