» Ziņas
Dūņās paslēptais Latvijas zelts
Nolaidīgi rīkojamies ar vērtīgu dabas resursu, kas var dot ļaudīm veselību un labas domas par Latviju
Tradīcija vēl darbojas
Elektroniskajā pastkastītē iekritis sūtījums no Maskavas. "Arī drēgnumā manas locītavas turas braši, un vasarā atkal braukšu uz Jūrmalu. Būtībā esmu staigājoša Latvijas kūrorta reklāma, kas darbojas ar panākumiem, – nākamreiz vedīšu līdzi kolēģes," raksta mūsu ģimenes draudzene un Krievijas olimpisko rezervju skolas pedagoģe Tatjana.
Aizpagājušajā vasarā viņa atbrauca uz "Jantarnij bereg", ieklausoties paziņu jūsmošanā par šo sanatoriju. Padomju laikos Kauguros būvētā dziednīca pieder Krievijas Federācijas prezidenta lietu pārvaldes uzņēmumam, kurš apkalpo vidēja ranga ierēdņus. Pie draudzenes ciemojoties, sanatorijā pārsvarā redzēju padzīvojušus ļaudis. "Jaunie izklaidējas dienvidu pludmalēs, mums veselības problēmas liek meklēt pārbaudītas vērtības – mērenu klimatu un tradicionāli teicamus medicīnas pakalpojumus," teica Tatjana, veltot komplimentus šejienes minerālūdeņu vannām un dūņu procedūrām. Viņasprāt, tieši dūņas ļoti palīdzējušas ilgi smeldzošajai rokai.
"Arī mani vecāki savulaik veiksmīgi ārstējuši kaulus Latvijas sanatorijās, un šī labā pieredze joprojām dzīva," sacīja draudzene, sanatorijas cenrādi vērtējot kā saudzīgu. Krievijā rehabilitācijas iestādēs maksa cēlusies drastiski, tāpēc: "Latvijas kūrortiem īstais brīdis piesaistīt klientus." To netieši uzsver arī savā vēstulītē – metro redzējusi reklāmu, kas cildina veselības atgūšanu Igaunijā, bet TV "Domašņij" popularizē Lietuvas Druskininkus.
Atbildes sūtījumā ieteicu viņai atvērt pasaules luksusa viesnīcu "Kempinski" ķēdes mājaslapu, kur klientiem piedāvāja jaunumu – Latvijas Ķemerus, uzsverot: šejienes dūņās un sēravotos veselību atguvušas vairākas karaliskas personas. Taču, kad vēlējos šo tekstu pārlasīt, tas vairs nebija atrodams. Tātad par Balto kuģi dēvēto pēc Eižena Laubes projekta 1936. gadā celto Ķemeru sanatoriju privatizējusī Saūda Arābijas pilsonim piederošā firma "Ominasis Latvija" atkal neturēs jau nto solījumu un decembra beigās Jūrmala nepiedzīvos ēkas atdzimšanu solītajā "Kempinski" līmenī.
Balto kuģi uzcēla trijos gados, rekonstrukcija turpinās jau vienpadsmito, nolemjot arvien lielākai pamestībai savulaik izslavētos Ķemerus, kam popularitāti nodrošināja dziednieciskās dūņas un sērūdeņi. Pats ar tiem dziedējies, Baltijas ģenerālgubernators grāfs Pālens lūdza Krievijas caram Nikolajam atbalstu šo ūdeņu plašākai izmantošanai. Atbilde nebija ilgi jāgaida – imperators topošās dziedinātavas vajadzībām atvēlēja gan 700 hektāru valsts zemes, gan piešķīra simts tūkstošus rubļu ēku būvēšanai un piebraucamā ceļa bruģēšanai. Peldu iestādi atklāja 1838. gadā, un Ķemeru zvaigzne, ātri uzmirdzot, nemainīgi spoža – par spīti kariem un varas maiņām – turējās vairāk nekā simt piecdesmit gadus. Līdz 90., kad tās vērtību nemācēja vai negribēja saskatīt atjaunotās Latvijas valdība – nometa ceļmalā, par lēcu virumu iztirgojot valsts resursu.
Ar tehnoloģijām sacenšoties
Kūrorta rehabilitācijas centra "Jaunķemeri" galvenais ārsts un šīs dziednīcas dvēsele Mihails Malkiels dūņas dēvē par naftai līdzvērtīgu, taču neizmantotu Latvijas dabas resursu. "Pasaule vēl pazīst Ķemeru dūņas," viņš saka, "taču drīz aizmirsīs, ja par atgādināšanu nerūpēsimies." Uzstājoties oktobra beigās "Jaunķemeros" notikušajā Jūrmalas uzņēmēju biedrības konferencē, M. Malkiels ar rūgtumu vērtēja valdības nevērīgo attieksmi pret Latvijas kūrortiem.
Tas, ka par situāciju "Jaunķemeros" grēks sūdzēties, ir tikai paša M. Malkiela nopelns. Piesaistot privātos investorus, pēdējos desmit gados šeit daudz kas labiekārtots, bet galvenā ārsta vārds darbojas kā reklāma. Šī autoritāte nopelnīta piecdesmit pašaizliedzīga darba gados, pierādot – jaunākie medicīnas sasniegumi hronisku slimību ārstēšanā joprojām iet roku rokā ar dabas dziednieciskajiem līdzekļiem, to vidū kūdras dūņām. Lauvas tiesu no patlaban Slokas purvā raktajām izmanto tieši "Jaunķemeros". Otrs lielākais patērētājs ir nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari". Vēl deviņu Jūrmalas ārstniecības un skaistumkopšanas iestāžu pakalpojumos dūņu lietojums ir visai nenozīmīgs.
"Tur nav ko brīnīties – dūņu procedūru nozīmību izspieduši farmācijas kompāniju sasniegumi un medicīnas tehnikas attīstība," saka Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. "Locītavu sāpju remdēšanai un kustību atjaunošanai tagad izmanto pavisam citādas metodes nekā vēl pirms gadiem divdesmit. Par agrāk iecienītajām dūņu vannām mūsdienās daudz populārāka ir ārstnieciskā vingrošana, kustību un diētas programmas un citi virzieni."
"Jā, dūņām ir diezgan šaurs lietošanas lauks," piekrīt Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors, Rehabilitācijas fakultātes dekāns Aivars Vētra. "Tās lielākoties der hronisku slimību mocītiem pacientiem, turklāt efekts īslaicīgs. Mūsdienās panākumus gūst uz pierādījumiem balstīta medicīna, kuras pamatā liktie pētījumi apstiprina kāda ārstniecības veida vai līdzekļa iedarbīgumu. Dūņu sakarā nopietnu pētījumu nav, un, manuprāt, diezin vai tie ko dotu. Hronisko kaišu ārstēšanai izmanto arī zāles un visdažādākās terapijas, tāpēc grūti būs apgalvot, ka konkrētais veselības uzlabojums sasniegts, pateicoties dūņām. Tās, protams, saglabāsies līdztekus citām fizikālās medicīnas procedūrām."
Viņa kolēģis, RSU asociētais profesors, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts Ints Zeidlers, abiem iepriekšējiem īpaši neoponējot, bilst: "Dūņu procedūras veicina tādas fizioloģiskas izmaiņas, kas palīdz organismam cīnīties pret slimības progresēšanu." Profesijā ilgi strādājot, uzkrājušies vērojumi: pēdējos desmit gados Latvijā ļoti strauji progresē locītavu kaites. Arī tāpēc, ka no veselības aprūpes izslēgta agrāk bezmaz obligātā profilakse sanatorijās, kur pacientu tīstīja dūņu kompresēs. Tagad gūžu un ceļgalu sāpju mocītajiem lielākoties viens ceļš – uz operācijas galda.
"Nebūt nenoliedzu mākslīgo locītavu nozīmi," saka I. Zeidlers. "Bet arī tās laika gaitā nodilst. Ceru, nākotnē cilvēki šo apstākli nopietnāk ņems vērā un centīsies ilgāk uzturēt savējās. Dūņas šim nolūkam ir brīnišķīgs līdzeklis. Tās, ņemot vērā pasaules pievēršanos visam dabiskajam, varēja jau šodien kļūt par nopietnu Latvijas kapitālu, ja vien deviņdesmito gadu sākumā valdība kaut minimāli palīdzējusi Ķemeriem un Baldonei. Lietuvā Druskininkus atbalstīja, un tagad tur ir Eiropas līmeņa kūrorts."
Iznīcības zīmē
I. Zeidlers zina, ko runā, – pats strādājis Baldonē, kas būtībā ir Latvijas kūrortu pioniere. Šejienes sēravots jau 15. gadsimtā bija izpelnījies vietējo augstmaņu atzinību. Bet 1780. gadā Rīgas ģenerālgubernators, cīnoties pret mēra epidēmiju garnizonā, visiem slimajiem kareivjiem pavēlēja doties uz Baldoni un dzert ūdeni no "Jaunības avota". Kurzemes hercogisti pievienojot Krievijas impērijai, tās cars Pāvils I ar 1797. gada 25. septembra pavēli atļāva privātpersonām Baldonē ierīkot ārstniecības iestādi.
Nākamajā simtgadē ar to saistās daudzu ievērojamu cilvēku vārdi – Baldones īpašnieki fon Korfi, nopelniem bagāti ārsti un slaveni kūrviesi, tajā skaitā Kurzemes hercogiene Doroteja un krievu klasiķis Dmitrijs Fonvizins. Rakstnieks Baldonē pavadītajām nedēļām veltījis īpašu sacerējumu, dokumentējot veselības atgūšanu pēc triekas: četrus gadus dažādās vietās nesekmīgi mocīts un tikai šeit ticis uz kājām. Baldones vēsturē netrūkst arī citu saistošu lappušu, ko pavēra 1925. gadā sāktā vietējā Dūņu purva iegulu ekspluatācija. Iepriekšējās varas gados te bija t. s. Vissavienības nozīmes sanatorija ar milzīgu apriti – vienlaikus ārstējās vairāk nekā 500 cilvēku.
Daudzi Krievijā vēl šodien atceras Baldones iedarbīgās procedūras un, reklāmas nedaudz pamudināti, būtu gatavi atkal posties izbaudīt dziedinošās dūņu vannas. Diemžēl tas nav iespējams: privatizācija ar Baldones dziednīcu izdarīja to, kas nebija pa spēkam mērim un kariem… Sanatorijas ēkas un zeme gluži kā stafetes kociņš gājusi cauri daudzām rokām, un katrās aizķēries kāds guvums. Tukšā diemžēl palikusi tikai Latvijas valsts.
Aizpagājušā gada sākumā kārtējais bijušās dziednīcas – ja tā saucam pārpalikuma gruvešus – īpašnieks komercsabiedrība SIA "Baldones parks" valdes priekšsēdētāja V. Jeremejeva personā reizē ar sanatorijas detaļplānojuma izstrādi pašvaldības izskatīšanai iesniedza arī kūrorta attīstības vīziju: gandrīz 12 miljoni latu kapitālieguldījums dziednīcas atjaunošanai, kam jānorit trijos etapos un otrajā jeb 2009. gada vasarā kūrortam jāfunkcionē ar pilnu jaudu, piedāvājot plašu pakalpojumu amplitūdu. Kad novada domes priekšsēdētājai Karīnai Putniņai jautāju, cik tālu šis plāns attīstījies, atbilde ir īsa un ļoti ietilpīga: "Necik…" Protams, ekonomiskā krīze. Tostarp pašā komercsabiedrībā notikusi daļu turētāju pārbīde.
Miglainas bildes
Pēdējā laikā visu rangu valstsvīri kā pēkšņi uzietu burvju nūjiņu darbina tūrisma attīstības piesaukšanu, neaizmirstot uzsvērt Latvijā pieejamos ārstniecības un rehabilitācijas pakalpojumus, kuru līmenis un cenas varētu iekārdināt ārzemju viesus. Bet, dažādas varas iestāžu skicētas vīzijas pētot, diemžēl rodas smagas aizdomas, ka valsts kasi diezin vai šīs ieceres jūtami papildinās. Šķiet, Latvijā kārtējo reizi mēģina izgudrot braukšanai nederīgu riteni, vienā tarbā sametot ārstēšanu un veselības tūrismu.
Abi virzieni gan izklausās līdzīgi, taču patiesībā ir atšķirīgi. Kā tie darbojas dzīvē, pietiek aplūkot kaut vai Horvātijas tūrisma firmu piedāvājumus.
Ministru kabineta apstiprinātajās "Tūrisma attīstības politikas pamatnostādnēs 2009. – 2015. gadam" veselības tūrismam ierādīta priekšrokas loma. Bet, lai uz šīs takas ārzemju viesus neatnaudotu kurš katrs pretimnācējs, būtu vajadzīgs kūrortu likums, kas reglamentētu vairākus nepieciešamos standartus, uzskata daudzi speciālisti. Jau 2004. gadā tā nepieciešamība pamatota Latvijas kūrortu konferences rezolūcijā, ko adresēja I. Emša vadītajai valdībai. Tā šāda likuma veidošanu atzina par neaktuālu.
Nu Ekonomikas ministrija plāno sasaukt darba grupu, kas ar kūrortu darbībai veltītu sadaļu papildinātu Tūrisma likumu. Tikmēr Lietuvā jau vairākus gadus darbojas programma, kas kūrortu darbības veicināšanu kā prioritāti nosaka vairākām ministrijām, tostarp arī Satiksmes. Par to, ka programma strādā veiksmīgi, var pārliecināties Palangā un Druskininkos, kur tūristu pūļi čakli pilda Lietuvas valsts kasi.
Apraktā nauda
Varbūt gluži naftai līdzīgu naudas pumpīti Latvijas purvos uzreiz neatrast, taču dūņu iegulas joprojām ir liels kapitāls, ja vien šo resursu groza saskaņā ar mūsdienu tendencēm. Fizikālās medicīnas terapijas jaunie virzieni taču nenoliedz arī dabiskos produktus. Un tie, kā uzskata daži speciālisti, nākotnē piedzīvos jaunu uzvaras gājienu – jau pēc gadiem desmit, kad šodienas trenažieru zāļu publikas mugurkaula diski un locītavas sāks pieprasīt ar skalpeli nesaistītu remontu. Šim brīdim tālredzīgi jāgatavojas, saglabājot un atjaunojot pakalpojumus un darbinot reklāmu, kas celtu no aizmirstības Ķemeru un Baldones slavu.
čsts tālredzīgas saimniekošanas paraugs ir bijušā Baldones sanatorijas galvenā ārsta, nu jau nelaiķa Riharda Šķeltiņa dibinātais "Baldones veselības fonds – FG", kas ražo dūņu kosmētiku. Nebūdama lēta, tā iekarojusi atzinību ar augsto kvalitāti. Drošāko ārvalstu tirgus perspektīvu uzņēmums saskata austrumu virzienā: tur joprojām dzīvo cilvēki, kas pazīst Baldones dūņu izcilās īpašības.
Trumpis tās noteikti būtu, piedāvājot rehabilitācijas pakalpojumus lielās kaimiņvalsts pensionāru grupai, kam atveseļošanās izdevumus diezgan dāsni apmaksā Krievijas valdība. Tiesa, šīs naudas iekasēšanas priekšnoteikums – attiecīgi starpvalstu līgumi un vairāku ministriju sadarbība vietējā mērogā. Tomēr galvenajai iniciatīvai jānāk no Ekonomikas ministrijas.
Lai gan Rietumos dūņu procedūras patlaban gājušas mazumā, pats produkts nav norakstīts. Vācijas un Austrijas valdību zinātniekiem pasūtītais pētījums par ārstniecisko dūņu dziedniecības īpašībām liecina, ka Eiropa gatava šo resursu atkal kuru katru brīdi iedarbināt. Ja ekonomisko krīzi uztver kā laiku jaunām iespējām, tad viena noteikti ir pieminētais veselības tūrisms. Bet šī iespēja nopietni neattīstīsies, pirms nav kaut minimāli sakārtots un valstiski pieskatīts kūrortu resurss. Ir jābūt daudz stingrākiem normatīvajiem aktiem, kas nepieļautu gadiem stieptu bezdarbību vietās, kur zemi un ēkas privatizējušie apsolījušies atjaunot sanatorijas. Premjers palaikam ierunājas, ka sodu noteikti saņems amatpersonas, kuru bezatbildība vai tīša nolaidība radījusi valstij zaudējumus. Nu, tad varbūt jāsāk ar tiem, kas nesenajā pagātnē stāvējuši pie Baldones un Ķemeru iznīcības šūpuļa. Tā kā Latvijas varas plauktos māk ņipri darbināt kalkulatorus, nebūs grūti aprēķināt arī vējā palaisto naudu.