Trešdiena, 2. Decembris, 2020
Sniedze, Meta
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

» Ziņas

Hei, turki!

06.06.2010

Divi notikumi un deviņi romāni mani mudināja doties uz Turciju. Kādā nedēļas nogalē tiku līdz Stambulai, tiesa, tikai uz trīs dienām

Pēkšņi izlēcis no pūļa, vīrietis baltā kreklā, izgludinātās uzvalka biksēs un augstpapēžu kurpēs satrakojies dejoja pa strūklakas slapjo akmens apmali. Aiz krekla pogām uz krūtīm bija apslēpts kaut kas liels. Skanēja ugunīga mūzika, kājas un rokas šāvās gaisā. Ap piecsimt turku bija sapulcējušies uz svētkiem un lēca vienā ritmā kādā no mazajiem Briseles centra laukumiem, uz skatuves arvien ātrāk un ātrāk graizīja folkroka grupa Jakamoz. Kāds padeva vīrietim lielu nazi, ko nule aizņēmās no kebaba cepēja, — nu gaisā šaudījās asmens. Es saspringti ar skatienu meklēju policistus un gaidīju — vēl mirklis, un vīrietis nokritīs ūdenī vai pūlī, pāršķeļot ar nazi kādam vaigu, nogriežot ausi vai degunu. Pēkšņi vīrietis simboliski trieca nazi krūtīs, noplēsa pogas un izrāva virs galvas sarkanu Turcijas karogu — nodārdēja gaviles, viņš nokrita ceļos, es izpūtu elpu un sajūsmā atskāru — cik latvieši sirdī ir līdzīgi turkiem. Klusē, ciešas, bet, kad smeļas jau mutē, lec ārā un trako. Tēvzemi mīl tāpat — klusējot, kamēr plīst. Un arī mūsu karogs dzimis no asinīm!

Vēl atceros — Romā ar trauslu divdesmitpiecgadīgu turcieti Naimi, Ārlietu ministrijas ierēdni, steidzos pa slaveno zīmolu Condotti ielu. Skrējām Borghese villas virzienā, uzmetot aci skatlogiem, kuros šedevriem pielikti trīsciparu nosaukumi, viņa gribēja aplūkot Bernīni gurnus, es — Karavadžo. Tad Naime uzprasīja, vai esmu bijis Turcijā. Varētu teikt, jā — es lielīgi atbildēju. Biju jau izlasījis visus Orhana Pamuka uzrakstītos romānus un gaidīju uz Nevainības muzeju — domāju, ka zinu par turkiem visu. Naime teica — Pamuks esot arī viņas mīļākais rakstnieks. Taču daudzi kritiķi un vienkāršie ļaudis uzskata, ka Nobela prēmijas laureāts esot pārāk rietumniecisks, tālu no patiesības par Turciju, un viņa valoda esot neveikla un sveša tautai. Kā tad tā?! Kādi jūs esat, turki?

KOPĪGĀ VALODA

Trīs stundas pēc Rīgas Ataturka lidostā apjucis meklēju ar acīm policistu — kāds turks pēkšņi izķer man no rokas papīra piecas liras un kaut ko saka. Tad ieliek naudu automātā, kuru es bezcerīgi pētīju, un ar sirsnīgu smaidu nopērk man un sievai biļeti uz Stambulas centru. Jā, ceļvedī rakstīts: turki ir ļoti izpalīdzīgi. Rīgā es uzreiz būtu mēģinājis kauties. Arī pēc tam, blandoties pa pilsētu, atlika atvērt karti, un klāt jau bija kāds pusaudzis vai sirmgalvis, nezinot ne vārda angliski, mēģinādams palīdzēt — tāpat vien. Pilsētas vilciens un moderns zemās grīdas tramvajs jau pēc nepilnas stundas aizveda mūs uz Aksaraju, centra rajonu Āzijas daļā, blakus slavenajiem Lielajam un Garšvielu tirgum, mošejām un sultāna pilij, — līdz mājīgai viesnīcai, kas pieder futbola kluba Galatasaray īpašniekam. "Were are you from?"* pie viesnīcas man pajautāja restorāna īpašnieks un visu turku tēva Mustafas Kemala jeb Ataturka džentlmeņa un siržu lauzēja skatiens no ģīmetnes pie sienas. Lepni atbildēju — tā un šitā, Baltic sea, North country, Riga, Latvia... "O, Russian, Rusian! Sadisj, seičas vse budet, čto zahočeš!"** Protams, ka runāju krieviski, un esam atraduši kopīgu valodu! Vēlāk ieraugu, ka Aksarajā veikalu izkārtnes ir arī krieviski un šķērsielās nule uzcelti daudzstāvu veikali, kuros kastēm iepērk preces krieviski runājošie. Biznesa centrs! Nākamajās trijās dienās Stambulā mani notur arī par itālieti, spāni, vācieti, turku, vienu reizi arī par rumāni, un tad es rūpīgāk nopētu, ko esmu uzvilcis mugurā. Tiesa, viens viesmīlis zinājis latviešus, jo Rīgā viņam esot draudzene.

ALLĀHS UN PLĪTIŅA

"Allahu akbar! Aš-hadu alla ilaaha il-lallah! Aš-hadu an-na Muhammeder rasulullah!.."*** — ap pieciem no rīta viesnīcas istabā ieplūda muedzina balss. Aizvēru logu un atcerējos, ka caur pilsētas kņadu ik pa laikam sadzirdēju azanu, kas aicināja ticīgos atstāt ikdienas darbus un pievērsties lūgšanai. Tas notiek piecas reizes dienā saskaņā ar saules kustību un liegi iedala laika plūdumu Stambulā. Gadsimtu mijā Rīga nepieņēma vietējo musulmaņu lūgumu pilsētas centrā uzcelt mošeju. Citādi man šī dziesma būtu kā mīļš sveiciens no mājām. Vēl viena zīme nu jau telpā, kas organizē ceļojumu pa Stambulu, ir Ataturks un milzīgie valsts karogi. Uz augstiem mastiem tie plīvo Zelta raga krastos un uzkalnos, laukumos un pie ēku fasādēm, stiprinot nacionālo garu, patriotismu un pilsonisko apziņu. Uz mirkli iedomājos šos karogus sarkanbaltsarkanus — iespaidīgi! Kā mūsu politiķi vēl nav par to iedomājušies? Šarmantais Ataturks noskatās ar caururbjošu, bet tēvišķi labvēlīgu skatienu uz mazo turku it visur — no portretiem sabiedriskajās vietās, plakātiem, atklātnītēm, grāmatu vākiem, nozīmītēm, šķiltavām... Un tas redz, ka pats mazākais turks nesēž bez darba, bet ķepurojas. Lai nu kādā krīzē iestidzis, viņam pāri plecam ir siksna ar sīkpreču vai tabakas pilnu kastīti vai pat stūrītis pazemes pārejā, vai arī rati ar gāzes plītiņu, uz kuras uzcept zivi, kukurūzu, kastaņus, vai sulu spiedi, lai pagatavotu spirdzinošo granātu sulu. Uz ielas viņš var negaidīti pienākt klāt un piedāvāt par draudzīgu cenu Lacosta, Polo, Nike vai Adidas krekliņu vai kādas smaržas. Veiklus pakaļdarinājumus. Ap deviņiem vakarā pie aizslēgtu slaveno zīmolu veikalu skatlogiem viņš izklāj uz asfalta lupatu un izber uz tās kaudzes ar Prada somām, apakšbiksēm un kurpēm. Eminjonas piestātnē pirms dzestrajā vakarā ielēkt kuģītī, aši nopirku par 20 lirām (8 latiem) Adidas jaku un piepeši atskāru, kā es varētu samazināt bezdarbu Latvijā. Katram pa kastītei vai ratiņiem, vai milzīgai Lacosta preču pakai!

IEKLAUSĪJOS SAVĀ SIRDĪ

"Jums ir skaistas saulesbrilles," ap 35 gadus vecs vīrietis uzvalkā un kaklasaitē apturēja manu un sievas skrējienu cauri kādai no Kapali Carsi (Lielā tirgus) ejām. "Vai dārgas?" Nav jau nekādas lētās! Es tomēr apstājos — viņš pārsteidzoši līdzinājās Pamuka romānu varoņiem! Uzmetu aci krāšņam zīda herekem un atskārtu, ka pēc divām minūtēm sēdēšu viņa veikalā. "Neplānoju pirkt paklāju," sacīju, jo biju jau noguris, klaiņojot pa tirgu. Taču pieklājīga un klusa balss vilināja ļauties pavedinošai spēlei. "Ziniet, pats esmu no Kapadokijas, kur ģimenei pieder uzņēmums, tas iepērk paklājus no vietējiem amatniekiem. Man ir rūpīgi atlasīta kolekcija. Gribu jums parādīt divus vai trīs," viņš sacīja un stādījās priekšā — Mevlits. "No Latvijas? Kā jūsu valstī klājas? Tātad drīz vēlēšanas. Ko dara politiķi?" Atlaidies uz mīksta krēsla, es iemalkoju stipru melno tēju, jo ābolu jau šķebināja pēc viesošanās pie citiem tirgotājiem — tie tomēr neuzrunāja, un cenas bija trakas. "Zog, zog," turpināju atbildēt, un mēs parunājām par politiku. "Piektdienā jūs esat mani pirmie pircēji un nesīsiet veiksmi," Mevlits jau klāja manā un sievas priekšā paklājus, un pēc mirkļa uzplauka širvanu, hereku, ezinu un sumaku dārzs. "Tie ir brīnišķīgi, Mevlit. Bet es neplānoju pirkt..." — "Es arī neplānoju precēties, bet man jau ir trīs gadus vecs dēls un sieva. Kaspar, draugs, ieklausies savā sirdī!" Es ieklausījos, un mēs locījām paklājus jau kopā, lai atstātu tikai tos, kas man patika visvairāk. "Tā ir skaista manta, kas paliks mantojumā taviem bērniem," Mevlits turpināja stāstīt par paklājiem un sevi. "Es zinu. Atvedu viesistabai lielu un priecīgu herizu no Tbilisi, un tagad maniem bērniem ir brīnišķīgs rotaļu biedrs," sacīju. "Es jūtu — jūs arī esat pakāju cienītājs." Un mēs abi nometāmies ceļos, lai pārlaistu roku biezam debeszilam širvanam. Mēs to glāstījām, čubinājām un priecājāmies par līksmām krāsām. "Pa-klājam vajag, lai to mīlētu, lai paijātu... Dažreiz sieva man saka: Mevlit, nepārdot to, kas tev ļoti patīk, paņem sev, atnes mājās." Es paskatījos uz savējo — šķita, viņa paliek greizsirdīga. Mevlita tēvam jau ir pāri septiņdesmit, un viņš tikai dažreiz ienākot veikalā. Pie sienas pieliktās fotogrāfijās redzams vecākais brālis — arī tirgotājs. Pirms 15 gadiem tēvs padzinis Mevlitu no biznesa un ilgi neļāvis tirgoties, jo viņš dāvinājis paklājus skaistām meitenēm, kas bija ienākušas veikalā.

CRAZY LATVIETIS UN TURKS

"Cik tas maksā?" es to pateicu pirmais, nu, tāpat vien, lai uzturētu sarunu. "Tūkstoš deviņi simti dolāru." — "Iešu, pastaigāšos pa tirgu," kļuvu viltīgs. "Kaspar, draugs, nosauc savu cenu. Kāda ienāk prātā." — "Īsti neplānoju pirkt..." Mēs apsēdāmies un parunājām par krāsām, tad par sieviešu audēju prasmīgajām rokām, tad par ornamentiem. Mevlits laida cenu zemāk, es nepirku, bet arī negāju projām. Ar interesi vēroju, kā viņš iedegas arvien vairāk un vairāk. "Tūkstoš dolāru! Tu esi mans pirmais pircējs!" pēkšņi viņš ar abām plaukstām notvēra manējo un trīs reizes nokratīja, taču es nepalaidu vaļā — darījums nenotika. Mevlits atkrita uz krēsla un attaisīja vaļīgāk kaklasaiti: "Labi, sauc savu cenu! Bet padomā par manu ģimeni." — "Mevlit, tiešām bija prieks iepazīties..." jūtu, ka izsīkst spēki, lai turētos pretī, un kopā ar sievu gāju uz durvīm. "Septiņi! Simti!" Es apstājos kā iemiets, sataustīju kabatā maku un pēkšņi sajutu, kā trīc rokas. Kabulā par afgāņu granātsarkano kalmuhamadi nokaulēju pusi, un tas bija daudz. "Nē, iesim!" iejaucās sieva. "Kaspar, tu vairs nekad nepārsteigsi mani šādā situācijā! Tu saproti?!" Es paskatījos Mevlita acīs un uz sviedru lāsēm viņam uz pieres un atskāru, ka viņam ir taisnība. "Tu esi crazy cilvēks." — "Jā, tāds es esmu," viņš atslīga uz atzveltnes un atkal runāja laipni un pavisam klusi. "Labi, ņem to tāpat vien un ej. Es to varu atļauties. Pēc tam atsūtīsi naudu. Gada laikā. Ņem! Tev tas patīk! Tas ir tavs!" — "Nē, es tā nevaru," paspēju vēl izdvest, jau stiepdams roku pēc līdzi nešanai salocītā paklāja. Piepeši sieva apzinīgi izvilka mani ārā no veikala. "Mans piedāvājums! Septiņi simti! Paliek spēkā līdz vakara lūgšanai!" vēl izdzirdēju sev pakaļ, sirds kādu brīdi sitās un rokas drebēja, gluži kā būtu piedalījies F1 Stambulas posmā. Vakara tumsā stāvot Zilajā mošejā, domāju: vai Mevlits jau slēdz savu veikalu un vai šī diena bija viņam veiksmīga. Mierināju sevi ar domu, ka Pamuka romānam citas beigas nemaz nevarētu būt. Un prātoju par to, ka mošejās sievietēm jālūdzas vīriem aiz muguras īpaši norobežotā vietā, un arī par to, vai Rietumus pazudinās vienādu tiesību piešķiršana sievietēm.

TUVIE TURKI

Ja apnikuši muzeji, pilis un mošejas un nav laika braukt kaut kur tālāk, var ļauties burziņam ap Galatas tiltu un Istiklala ielu — Āzijā un Eiropā. Izpeldēju kopā ar sievu cauri pūlim Misir Carsisi jeb Garšvielu tirgū un piebāzu pilnas kabatas ar riekstiem un žāvētiem augļiem. Tiem ir pavisam cita garša! Nopirku, cik spēdams panest, arī mājām. Apēdu vārītu kukurūzu, paņēmu līdzi ceptus kastaņus un devos pāri Zelta ragam Eiropā. Uz tilta, kā jau svētdienas rītā, skudru pūznis. Pāris tūkstošu stambuliešu pāri margām ķēra zivteles, turpat tirgoja makšķernieku piederumus, ēsmu un uzkodas pašiem brīvdienu baudītājiem. Tilta pakājē Eiropas pusē — zivju tirgus. "Četras liras!" teica ceptu sardīņu tirgotājs, vārdā Hamza, kaut arī man deguna priekšā uz lapiņas rakstīts 3,50. Viņš mani pazina no iepriekšējām reizēm. Interesanti, vai pienāktu tā reize, kad viņš nolaistu man cenu? Varbūt vajadzēja uzvilkt jauno Adidas jaku? Gājēju Istiklalā ir gluži kā Barselonas Ramblā. Cilvēku jūra, apkārt eiropeiski veikali un kafejnīcas. Šķērsielās mākslas galerijas, grāmatveikali, omulīgas roka kafejnīcas un džeza bāri. Pēc 30 gadiem, kad Latvijā būs pārāk maz cilvēku, varētu aicināt turkus pie sevis. Esam tomēr ļoti līdzīgi, vismaz Stambulā gan, — naivi un sentimentāli, noslēgti un vienlaikus kaislīgi, reliģijas un savas vēstures radītu aizspriedumu varā, apsēsti ar politiku un vienlaikus lieli intelektuāļi un mākslinieki. Bet diez vai viņi brauks kā pirms pusgadsimta uz Vāciju. Nākamo 15 gadu laikā Turcijai sola ekonomikas uzplaukumu.

***

PRAKTISKĀ STAMBULA

Tiešais reiss Rīga—Stambula ar airBaltic ap 135 eiro turp un atpakaļ. Viesnīca pilsētas centrā diviem 75 eiro par nakti.

Ieejas biļete Sv. Sofijas katedrālē un Topkapi pilī — 20 liru.

Pusdienas: dažas liras uz ielas pie Galatas tilta un ap 100 lirām populārā restorānā. 1lira — aptuveni 40 santīmu.

Komentārs par rakstu: Hei, turki!

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!