Ceturtdiena, 19. Septembris, 2019
Verners, Muntis
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Vēlīnais rīts

otrdiena, 4. maijs (2010)   

Es jutu tavu lūpu pieskārienus. Jau ierasti, es, pamostoties nakts vidū, piespiedos tev cieši klāt, gaidot, ka tu mani apskausi, lai es tev pieglaustos kā kaķēns, bet te pēkšņi tu mani sāc skūpstīt un manā mutē ieplūst auksta, salda straume. Nesaprotot vai tas ir sapnis vai īstenība, es sāku izmisīgi no tevis izvairīties, bet mani kopā ar vermuta šaltīm pārklāj tavi dzirkstošie smiekli. Jā, no rītiem tu bieži mani tā modini, tikai vermuta vietā parasti ir kafija, bet tagad no vakardienas ballītes palikušā vermuta malks mani ir samulsinājis un es kā susurs saviebusi seju izmisīgi cīnos ar miegu un īstenību.
-Vai jau rīts? – Neatverot acis vaicāju, baudot tavus skūpstus. Vēl un vēl, malku pa malkam manā mutē līst reibinoši saldais vermuts, padarot mani vēl miegaināku.


-Jau ir rīts. – Klusi tu čuksti. Tavi glāsti saplūst ar neizgulēto sapni, un es miegaini vēl nespēju saprast vai nobeigums būs sapnis vai realitāte. Jūtu tavu lūpu pieskārienu un vēl nesaprotu – Vai tiešām jau rīts?
Gaisā jūtu tikko uzlietas kafijas smaržu. Kā jau no rītiem, es piespiežos tev, gaidot, ka tu mani apskausi, uzmundrināsi ar saviem glāstiem. Tavas lūpas piekļausies manējām un es sniedzos pēc tām, jo zinu, ka mani sagaidīs malks aromātiskas kafijas un noslēgumā melnās šokolādes gabaliņš. Tu baro mani kā putnu, lai nezaudētu šo rīta burvību.


-Vēl ir rīts, - tu čuksti, - bet jau tuvojas pusdienas laikam. - Bļāviens, trakais, ko tu mani laicīgi nepamodināji? – šodien ir tā diena, kad mana māmulīte par godu savai dzimšanas dienai ir nolēmusi visai pasaulei demonstrēt manu mīļoto. Un tagad šis iznāciens būs lielisks- saburzīti un miegaini, ar vakardienas ballītes sekām sejā, mēs ievelsimies N-to tantu barā. Noēdīs bez sāls... Bet man vienalga...
-Vai mēs šodien jau cēlāmies? – mēģinu saprast, kas ir sapnis, kas ir īstenība. –Par mums, man nav ne jausmas, bet es jau cēlos. Un tas bija tā vērts. Tagad tu vari mani iesūdzēt tiesā par tava ķermeņa neatļautu izmantošanu. Un vēl pie tam ir visi pierādījumi. Re, vermuta pudele. – Viņš nosmīn kā tāds Česterfīldas runcis.


Tu noteikti jau esi piecēlies – kafija pie gultas paplātē, tātad, kamēr tā ievilkās tu esi nomazgājies, noskuvies, pamodies pilnībā. Kamēr dzeru kafiju uzkožot šokolādi, tu esi ērti iekārojies man blakus gultā. Hmmm... mana bezpalīdzība nebūt nav nepieciešama, lai mani izmantotu. –Atlaidīsi mani uz mirklīti? – Bet tikai uz mirklīti! – tu saki. Es izslīdu no gultas, bet tu ķecerīgi mēģini mani vēl saķert, noklājot mani ar saviem skūpstiem. – Kuš, mierā! – es izgrozos – tūlīt nākšu.
Rīti man ir smagi, nespēju pamosties... Jā es pieceļos no gultas, bet vai pamostos? Aizskrienu noskaloties aukstā dušā, lai atgrieztos pie tevis, tavā siltumā. Tu mani apskauj, pieglaudies, atdod man savu siltumu. Es tiešām murrāju labsajūtā kā kaķēns. Tu maigi ienāc manī kā taustoties, prasot – vai tā drīkst. Jā, mīļais, drīkst, es alkstu tevi. Tu esi mans rīta modinātājs. Ar katru tavu kustību es atdzīvojos, jūtot cik tev ir labi. Es mīlu tevi par to, ka mīlu tevi tik stipri, un mīlu tevi par to, ka tu mani tā mīli, un mīlu sevi par to, ka esmu tev tik mīlama un iekārojama, un vēl vairāk mīlu tevi ...
 

-Mīļum, paklau... – es čukstu tev ausī, baudot to, ko tu dari ar mani – vai atceries, ka...
-...mūs gaida tava māte – tu turpinot atbildi.
-Mums jātaisās.- negribīgi, bet apzinīgi saku.
-Noteikti jātaisās – tu turpini, bet apzinīgi man piekrīti. – Bet tas nav viss.
-Mīļum, viss gan, mums jātaisās! – spirinos pretim, - Jātaisās, mēs nokavēsim! Galu galā mēs tak esam pieauguši cilvēki! – kā tev izdodas to darīt tik labi?
-Jā, jā, pieauguši un ne pirmā svaiguma, un ne attiecību sākumā,- tu turpinot pasmaidi.
-Vai tiešām mēs nevaram rītu sākt kā normāli cilvēki? – es negribīgi bubinu, baudot tevi.
-Vai tiešām tu vēlies rītu iesākt bez šitā? – viņš apstājas un pilnā nopietnībā man vaicā.
-Pilnīgi noteikti bez maigošanās. – iespurdzos, - Bet tu neapstājies! - Tas viss piederas pie mūsu rīta maigošanās rituāla.
-Paklau, bet kas tad īsti ir tā maigošanās, tu man izstāsti, lai es noteikti zinātu, ko nedrīkstu no rītiem darīt. – tu atsākot mani mīlēt, vēlies precizēt. – Kā tad es savādāk zināšu, ja tu neizstāstīsi? Vai vermuts?
-Tu muļķojies. Vermutam ar to visu nav nekāda sakara. Par maigošanos mēs dēvējam, kā lai pieklājīgāk to pasaka... hmmm... to vispār laikam nevar pieklājīgi izskaidrot, nav tādu vārdu – pieklājīgu – latviešu valodā... – es spriedelēju baudot tavu lēno ritmu. – Nu, tas ir tas, kas mums bija vakar un tagad atkal, to mēs dēvējam par maigošanos.


- Ak, tā?! Nu tad, lai pilnvērtīgi cīnītos ar šo maigošanos, tev ir nepieciešams regulāri lasīt man lekciju par šo jautājumu. Savādāk, ja mēs nezināsim, kas ir maigošanās, mēs nevarēsim ar to pilnvērtīgi cīnīties. – tu pārdomu pilnā balsī man to skaidro, tajā pat laikā darot ar mani ko tādu, ka es sastingstu absolūtā labsajūtā. – Tev jāskaidro man kā nesekmīgam studentam, tā, lai es saprotu...


-Mums pilnībā ir jāizvairās no šīs maigošanās, lai ..... – tavas lūpas pārtrauc mani. Un turpināt ar nav jēgas, jo tava mēle ir manā mutē, no kuras izraujas un pēc mirkļa jau ir pie manas auss... kas par patīkamām izjūtām, nespēju vairs sakarīgi domāt. Mans ķermenis ir pilnībā pamodies. Tavi pirksti, lūpas, mēle ir manā rīcībā, es visa viņu varā... Es esmu visa tavā varā, tu esi manī, tu glāsti, skūpsti mani, es tev atbildu tik pat kaislīgi, vairs nekādas gausās rīta mošanās. Tas netraucē tev baudīt manu kaisli, sievišķību, man just ar katru ķermeņa šūniņu tavu vīrietību, spēku, kam nav nekā līdzvērtīga... Mani pārņem pilnīga labsajūta. Kolosālākā atbrīvošanās. Tu arī esi beidzis reizē ar mani. Es ieslīgstu tavos apskāvienos, tu piespied mani kā atvadoties cieši sev klāt. Diena var sākties.
-Vai tiešām tu vēlies no tā atteikties? – tu acis sažmiedzis man vaicā.


-Nu ne gluži. Laikam tomēr atteikties no maigošanās nevajadzētu. – filozofēju. –bet tagad mums ir jātaisās.
Lielā steigā izlecot no gultas, izmisīgi meklējot pieklājīgu štāti sevis prezentēšanai, ātri saģērbjamies un skrienam pie mātes. Jā, tikai mūs nodeva spīdīgās acis un sārtie vaigi... bet vai nav vienalga?
 

Komentārs par rakstu: Vēlīnais rīts

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!