Ceturtdiena, 19. Septembris, 2019
Verners, Muntis
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Apburošā zaļace

otrdiena, 20. aprīlis (2010)   

Kā parasti, neviens no dalībniekiem laicīgi nebija ieradies. Patiesībā pat vispār neieradās. Viesistabā izkārtotie krēsli vientulībā skuma. Uz viena no tiem mētājās jaka, kuras piedurknes skumji nokarājās. Logs pusatvērts, no tā nāca spirdzinoši vēss gaiss.
Ķiršu cigarellas dūms patīkami kairināja rīkli. Ievilku pēdējo dūmu, izmetu izsmēķi, bet neaizvēru logu, baudot rīta patīkamo dzestrumu. Nu, ko. Ar to ir jārēķinās, ja vēlies semināru novadīt mājas apstākļos. Un esi jauniņais šajā jomā. No otras puses – nekādas maksas par telpu nomu, pierastais komforts, ko sniedz pazīstamā vide. No vienpadsmit cilvēkiem, kas bija pieteikušies neieradās neviens. Nu ko... žēl. Nākamreiz būšu gudrāks, prasīšu daļēju priekšapmaksu, tā disciplinē.

 


Manas pārdomas pārtrauc durvju zvans. Aizveru logu, negribīgi dodos uz durvju pusi, apsverot domu, kā lai paskaidroju viesim, ka seminārs vienam cilvēkam diezin vai notiks. Uzlieku uz sejas savu laipnāko masku un veru durvis. Kāpņu telpā stāv ... hmmm.. nenosakāma dzimuma pilsonis, jo sarkanās bezformīgās jakas kapuce nosedz seju, liedzot man ievērtēt potenciālo sarunas partneri un džinsas ar ērtām botām šobrīd nēsā visi dzimumi. Kens. Sasodīta personāžu līdzība ar multenes varoni.
-Piedodiet, vai neesmu sajaukusi? Vai šeit notiek seminārs personālvadībā? Izrādās, ka ONO pārvēršas sievietē, sīkums, bet patīkami. –Atvainojiet, es nokavēju.

 


-Lūdzu, jā, jā. Nāciet iekšā. – Kāda velna pēc man tas ir jāsaka?
Zem lielās sarkanās kapuces slēpās jauka un piemīlīga sejiņa. Palīdzēju novilkt jaku, ko iekāru skapī. Jā, apģērbam ir nozīme. Zem bezformīgās bezdzimuma jakas slēpās simpātiska brunete, ar zaļām, noslēpumainām acīm. Novelkot botas, zaļo acu īpašniece veltīja man žilbinošu smaidu. Iedevu čībiņas. Kas par miniatūru pēdu. Tā burtiski noslīka čībās.

 


– Nāciet uz viesistabu.
-Es tomēr neesmu nokavējusies? Esmu atnākusi ātrāk? – interesējās zaļace.
-Baidos, ka nē. – Tas izskanēja traģiski.
-Vai semināru atcēluši? Kāpēc tad nebrīdināja? – skaistules tonis kļuva nedaudz spalgs.
-Ja seminārs būtu atcelts, diezin vai es krēslus savā viesistabā būtu izkārtojies tik stulbā veidā. – sacīju nosvērti un mierīgi.
-Nevar būt, ka neviens nav atnācis? – beidzot jaunkundzei bija pielecis.
Pārlaidu skatienu pār tukšo viesistabu un pievērsos jaunkundzei – viņas slaidais stāvs nedeva ne mazākā iemesla iepriekšējai iesaukai – Kens. Nē, nu viņu galīgi nevarēja apveltīt ar jebkādu puicisku iesauku. Melnais tops slēpa sevī vismaz C izmēra krūtis, formīgo dupsi apspīlēja un izcēla zilie džinsi. Jā, priecēt acis ar šo skaistumu man dots tik pāris minūtes un nevar viešņu aizbaidīt ar maniakālo skatienu.
-Nu tu jau laikam zini, ka mani sauc Aivars, bet kā tevi?
-Kristīne.

 


Uzliku vārīties ūdeni tējai. Lai skatītos pievilcīgāks viešņas acīs, atļāvos izvilkt sen aizmirstos priekšmetus tējas ceremonijai. Parasti tas nostrādā. Virtuozi izpildot tējas ceremoniju, sāku viņai stāstīt par sevi – par savu dzīvi, ceļojumiem. Iztaujāju viņu par iemesliem, kāpēc viņa vēlējās apmeklēt semināru. Dažreiz novērsos no tēmas, ieslēdzot visu man pieejamo mākslu apburt, taujāju viņai tos pašus jautājumus, kurus parasti neuzdodam nepazīstamiem cilvēkiem. Viņas atbildes mani aizskāra. Jocīgi. Viss, ko zaļace stāstīja bija man tik tuvs un saprotams. Līdz sāpēm... Vientuļa, nevar būt! Tāda meitene nevar būt viena. Domās redzēju, kā viņa smaidoša iet pa ielu, viņu apskauj puisis, smejas. Nē, šādas meitenes nemēdz būt vienas.

 


-Vai drīkstu uzpīpēt?
-Jā, vai vari man ar vienu iedot?
Kopā stāvējām pie loga. Nesapratu – kāpēc viņa vēl jo projām ir šeit. Kāpēc nav aizgājusi? Kas viņu tur šajā lielajā istabā? Viņa man stāstīja kaut ko, es smējos par to. Redzēju, ka viņai patīk, ka es klausos viņā, man patika kā viņa smejas. Nākamajā mirklī viņas acis kā divas zaļas zvaigznes, ietītas debesu putekļos man tuvojās, pazuda, jo tās aizvērās, lai viņas lūpas piekļautos manējām. Šis skūpsts kā daudzi citi pirmie skūpsti, bija neprasmīgs un kautrīgs, bet ne mazāk juteklisks, un viens no tiem, ko atcerēsimies ilgi. Mūsu mēles saskārās un glāstīja viena otru, kā tikai kaķene spēj laizīt savus jaundzimušos mazuļus. Tējas garša, cigarellu smarža lika mums reibt. Viņas elpa bija dziļa un strauja, liecinot par apslēpto kaisli. Tieši kaislīgs bija jau mūsu otrais skūpsts. Kaislīgs, pat nedaudz agresīvs. Mēs devāmies viens otram pretī kā milzīgi viļņi, kas satiekoties uz mikli, izšķīst kaislību putās.

 

Nespēju noturēt sevī kaislību uzplūdu. Manas lūpas skūpstīja viņas kaklu, mēle kutināja auss ļipiņu.
Jutu kā viņas rokas, kas līdz šim bija apskāvušas manus plecus, pēkšņi strauji atrāvās, lai apskautu manus gurnus. Viņas ķermenis piespiedās cieši klāt manējam, izrādot uzbudinātas sievietes gatavību. Manas rokas juta to atkailināto ķermeņa daļiņu starp džinsu jostu un topiņa apakšmalu. Ar pirkstu galiem jutu karstumu, ko dvesa viņas miesa. Ar labās rokas īkšķi, novilku pār viņas aicinošajām lūpām, viņa kā izsalcis kaķēns saķēra manu pirkstu savās lūpās. Viņa kaitināja to ar mēli, brīžiem mazlietiņ paverot muti, lai atklāti laizītu to kā saldējumu. Negaidīti sajutu viņas roku uz sava locekļa, viņa to glāstīja, spaidīja...

 

Pacēlu zaļaci uz rokām, skūpstot viņas kārdinošās lūpas, aiznesu uz guļamistabu. Noliekot viņu uz gultas, sāku izģērbt. Viņa ķircinājās, izvairījās un kārdināja. Sāku skūpstīt viņas pēdas, potītes. Viņas mazie pirkstiņi viens aiz otra tapa noskūpstīti. Nekad nebiju izbaudījis tik debešķīgas izjūtas. Šis uzbudinātās sievietes aicinošais skats... Viņa noģērba topiņu, krūšturi, atklājot dievietes cienīgas krūtis. Tumši krūts gali vērās manī, es nespēju savaldīties un piezīdos tiem. Nolaizīju pirkstu un sāku ar to kairināt krūts galu, tajā pat laikā zīzdams otru. Viņa dziļi elpoja, ik pa brīdim atskanēja kāds labsajūtas kunksts, tas mani vēl vairāk iekvēlināja. Es nejutu savu ķermeni, jo šķita, ka lidoju kaut kur augstu gaisā virs savas brīnišķīgās princeses, sniedzot viņai saldu piepildījumu. Ar mēli noglāstīju ceļu no krūts līdz viņas kaklam, atkal skūpstījāmies. Viņa, tajā pat laikā, pogu aiz pogas atpogāja manu kreklu, lai novilktu to. Es atkal noslīdēju zemāk, lai skūpstītu viņas vēderu, ar mēli kņudināju viņas nabu, rokas tikmēr cīnījās ar viņas džinsiem.

 

Pēc pāris mirkļiem uz mums vairs nebija nekā, atskaitot apakšveļu. Gulēju uz viņas, skūpstījāmies. Manas rokas lēnām glāstīja viņas apaļīgo gurnu iekšpusi. Pēc brīža jau glāstīju viņas piebriedušo un sulojošo vāveri. Nepārstājot viņu skūpstīt, lēnām novilku pēdējo traucēkli, kas kavēja mani izbaudīt viņas sulas smaržu. Es ieelpoju šo reibinošo smaržu, mēle iekļuva viņā un sāka kustēties kā viesulis. Ar rokām viņa piespieda manu galvu sev cieši klāt, ik pa brīdim piespiežot vēl ciešāk. Viņas ķermenis drebēja, aiz matiem zaļace pievilka mani sev klāt un skūpstīja. Tad nogrūda mani uz muguras, novilka apakšbikses, maigi ar mēli nolaizīja manu locekli no tā pamatnes līdz galviņai. Viņas lūpas sakļāvās, mēle to kutināja kā spalva. Pastiepu roku līdz atvilktnei, lai paņemtu prezervatīvu. Zaļace turpināja glāstīt mani ar savu mēlīti, nogaidot, kamēr es atvēršu iepakojumu. Viņa atrāvās no savas darbošanās, lai aicinoši noskatītos, kā ar savām, no uzbudinājuma drebošajām rokām, es to uzvelku.

 


Viņa uzsēdās uz manis jāteniski, lai manu zobenu ar roku ieliktu savā makstī. Ar kādu kaislību un sparu viņa sāka kustēties. Viņas skatiens bija miglains un neko neredzošs, mati krita uz pieres, ar vien biežāk atskanēja kaislīgi un skaļi vaidi. Viņa skūpstīja manas krūtis, ar mēli kutināja kaklu, kodīja plecus. Jutu kā viņai tur saraujas muskuļi, kļūdami ar vien ciešāki, ciešāki. Jutu kā viņa burtiski iesūc mani sevī. Krampjaini notrīsot, skaļi novaidoties viņa beidza un noslīdēja bezspēkā uz manis. Es, nespēdams vairs pretoties, viņai sekoju.

 


Apsedzāmies. Gulējām apskāvušies. Mums nebija vajadzīgi vārdi, lai izteiktu kāda labsajūta mūs ir pārņēmusi. Drīz viņa gulēja iemigusi, es baidījos aizvērt acis. Baidījos, ka pamostoties viņas vairs nebūs blakus. Baidījos, ka viņa pazudīs tik pat nemanāmi kā ienāca manā dzīvē...

Komentārs par rakstu: Apburošā zaļace

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!