Otrdiena, 12. Novembris, 2019
Kaija, Kornēlija
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Mārtiņu zemes un māju godam

pirmdiena, 19. jūlijs (2010)   

„Neko nedarīt – tas nekam neder!” – pārliecinoši teic „Jaunmārtiņu” saimnieks Andris Libers.



Viņa prieks un lepnums – uz paaudzēs mantotās zemes uzceltais viesu nams, kurā 14. augustā laipni gaidīs tūrisma rallija „Piedzīvojums Kurzemē” dalībniekus. Kādreiz te bijusi cita mājas ēka ar vārdu „Tuksneši”, jo atradusies klajā laukā un reizēm vējš sapūtis tādus smilšu virpuļus, ka šķitis: tiešām sākusies tuksneša vētra. Tagad, protams, nekādus smilšu un vētru nav, bet ir miers un klusums (kaut pavisam netālu Rīga, arī Rīgas lidosta, par ko liecina zemu lidojošo laineri), ir izkopts mežs ar pastaigu takām, ir izveidots neliels ezeriņš ar saliņu, kādu nudien diez vai kur citur atradīsiet. Pie „Jaunmārtiņu” pārtapšanas par pašiem un ciemiņiem tīkamu atpūtas vietu saimnieks spēkus nav žēlojis, un, to redzot, tagad jau pati sev atkārtoju Libera kunga pārliecību: nekam neder, ja neko nedari...

 


Ezeriņam vēl nav nosaukuma, bet saimnieks ar smaidu nosaka: ja es visiem stāstīšu, ka tas ir Mārtiņu ezers, jo atrodas uz Mārtiņu zemes, gan jau ar laiku Mārtiņu ezers parādīsies arī kartē. Protams, ka taujāju par saliņu ezerā, jo pilnīgi skaidrs, ka tas nav un nevar būt pašas dabas veidojums. Saimnieks tā gaiši nosmej un pastāsta. Viņaprāt, ezers bez salas nav nekas – vajagot taču vietu, kur putniņiem uzmesties. Tad izdomājis, ka viņam būs peldoša saliņa. Saliņas tapšanas tehnoloģija tiešām interesanta: savienotas 840 pieclitrīgās plastmasas pudeles, un apakšā enkurs, kas saliņu neļauj „aizpūst”, bet pārvietoties gan. Saliņa varot izturēt 4 tonnu smagumu! Lai uz šīs savdabīgās saliņas būtu zaļums, pudelēs vienkārši sabērta augsne un iestādīti kociņi. Ne jau kādi dižie, bet visvairāk tie paši Latvijas kārkli, kurus nu jau iecienījušas kaijas ligzdu vīšanai.

 


Libertu dzimta savu ligzdu, iespējams, sākusi vīt jau pirms padsmitos skaitāmām paaudzēm. Nostāsts esot šāds: pie netālā Beberbeķu ezera kādreiz dzīvojis vācu barons fon Libers. Un viņam bijis dēls, kas līdz sirds dziļumiem ieskatījies vienkāršā zemnieku meitenē un par katru cenu gribējis to precēt. Vecais barons centies dēlu atrunāt gan ar labu, gan ar ļaunu, bet šis nē un nē. Nu tad barons fon Libers savai nepaklausīgajai atvasei dusmās uzbrēcis: es tev fonu ņemu nost, kā vienkāršs Libers dzīvo un vairojies! „Es laikam kādā piecpadsmitajā paaudzē būšu barona atlikums,” nosmej Andris Libers.

 


Šajā dzimtā allaž bijuši stipri vīri, kas godam savu mūžu nodzīvojuši un, kad Tā stunda jau tiešām cienījamā vecumā pienākusi, klusi un nemanāmi aizgājuši Viņā saulē. Mārtiņš – šo vārdu agrāk vecāki labprāt devuši dēliem. Tā, godājot priekšteču piemiņu, vēl šodien ir Mārtiņu zeme, Mārtiņu mežs, Mārtiņu ezers. Par ezeru saimnieks esot uzrakstījis pat pasaku, bet tā ir tikai maza daļa no tā, ko viņš rakstītā veidā atstājis piemiņai no savas dzimtas saviem radiem un pēcnācējiem. Andris Libers no „Jaunmārtiņiem” ir autors grāmatai „Senču aka – svētavots”.

 


Arī mums ir iespēja pasmelties no šī svētavota, gan, izlasot grāmatu, gan uzzinot ko vairāk par visu novadu, jo Libera kungs ir apkopojis interesantu novadpētniecības materiālu, kas atrodams Mārupes bibliotēkās. Jā, un vēl kas mani īpaši aizkustināja, viesojoties „Janmārtiņos”- katru gadu Mārtiņos tiek pacelta vīna glāze – ne kādam konkrētam cilvēkam, bet par godu mājām un zemei: „Mārtiņiem”.

 

Komentārs par rakstu: Mārtiņu zemes un māju godam

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!