Otrdiena, 12. Novembris, 2019
Kaija, Kornēlija
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Kā darba zaudējums kaitē vīrietim

piektdiena, 18. jūnijs (2010)   

Pieaudzis vīrietis augas dienas no pēcpusdienas līdz agram rītam laiku pavada pie televizora vai sērfodams internetā. Viņš skatās visas filmas un raidījumus pēc kārtas, draņķīgus un būtībā bezjēdzīgus video rullīšus internetā, komentē citu rakstīto forumos un par to visu skaļi iesmej. Diena ar nakti ir sajukušas vietām, vairs pat nav svarīgi, kura diennakts daļa ir – režīma nav. Tikmēr viņa bērni mokās ar bezmiegu, mācību stundu laikā ar deguniem, no miega klanīdamies, baksta burtnīcu lapas, miega bada dēļ nespēj koncentrēties, viņu sekmes pasliktinās. Tas nav izdomājums, tā ir realitāte – ģimenes galva - vīrietis ir zaudējis darbu. No rīta nav agri jāceļas, lai ietu strādāt – var kvernēt pie datora līdz četriem rītā, savukārt pēc tam sust līdz diviem pēcpusdienā. Kaut kāds bezdarbnieka pabalsts ir, iztikt var, kā būs tālāk, redzēs. Viņa bērni uztraucas par savām sekmēm, lūdz savus vecākus izturēties klusāk, respektēt viņu vēlmi izgulēties, skolā ar interesi klausīties pasniegto mācību vielu, nevis slēpjoties aiz grāmatām snaust. Varbūt vienu dienu vai divas tēvs arī cenšas respektēt savu bērnu vajadzības, taču izjauktais dienas režīms dara savu. Šajā gadījumā jāpriecājas par gadījumiem, kad bērnus nespēja pilnvērtīgi mācīties satrauc, savukārt ar bažām jādomā par tām ģimenēm, kuru bērni pat vecāku uzraudzībā skolu apmeklē ar gariem zobiem un mācās nelabprāt. Šādi bērni noteikti izmantos iespēju izbraukt uz šīs vecāku uzvedības rēķina, lai sāktu kavēt vai pat neapmeklēt mācību iestādi pavisam.

 


Ko es ar to vēlos teikt? Atsevišķos vīriešos krīze un konkrēti tieši darba zaudējums pamodina bērnu, to iekšējo puiku, kas daudzos no stiprā dzimuma pārstāvjiem sēž. Droši vien, šādi vīrieši atkal sajūtas kā tālajā, bezrūpīgajā bērnībā, tikai vēl daudz komfortablāk. Toreiz, iespējams, tā brīvība tik liela nemaz nebija, gan jau bija kāda stingrā mamma, tēvs vai vecmamma, kas uzraudzīja, skubināja kaut ko darīt, neizlaisties. Tagad nav nekā, ja nu vienīgi sieva un bērni –īpaši vērā neņemami. Turklāt vīrietis pa lielai daļai ir egoists, kuram ir svarīgi justies labi un ērti, par pārējo viņš bieži vien māk nospļauties, vai iegalvot sev, ka citi jūtas tikpat forši, kā viņš pats. Rezultātā cieš visi, bet tie pārējie visvairāk.
 

 

Otra vīriešu kategorija ir apzinīgie, kuriem vecāki, sabiedrība vai paša pasaules uzskati iepotējuši pārliecību, ka tieši vīrietis ir tas, kuram jārūpējas par ģimeni, jābaro un jāskolo bērni un visādi citādi uz saviem platajiem, spēcīgajiem pleciem jānes viss ikdienas smagums. Viņi dziļi un sāpīgi pārdzīvo neveiksmes, un darba zaudējums šajā gadījumā ir viena no lielākajām neveiksmēm, kādu vien šāds vīrietis spēj iedomāties. Vīrieši ar augstāko izglītību, labas darba vietas zaudējuši, gatavi darīt jebko – viņi strādātu par kapračiem, ja vien atrastos brīva vakance, lai spētu turpināt nodrošināt ģimeni. Daļai šo vīriešu bijuši savi uzņēmumi, bizness, kurā, iespējams, ieguldīta liela nauda. Viņi ir skatījušies nākotnē ar cerību, viņi ir ņēmuši kredītus, lai uzceltu mājas, varētu pārvietoties ar automašīnu, aizbraukt atpūsties tālāk par Latvijas robežām. Un tad pēkšņi nekā vairs nav. Un smagākais, ka neko arī nevar atrast, tos pašus kapračus nevienam vairs nevajag. Skumji, bet šie apzinīgie, uzcītīgie, kārtīgie vīrieši nespēj ar to sadzīvot, viņi izjūt kaunu par savu stāvokli ģimenē, draugu vidū un plašākā sabiedrībā. Man šķiet, viņi apzinās – bezdarbnieki viņi ir nevis tādēļ, ka negrib strādāt vai pietiekami nemeklē iespējas nopelnīt, bet tāpēc, ka darba kā tāda nav.

 

Un tomēr, neskatoties uz apkārtējo mierinājumiem, ka vainīga ir situācija, nevis viņi paši, šie vīrieši arvien biežāk izvēlas izdarīt pašnāvību. Aiziešanu no dzīves viņi uzskata par vienīgo izeju konkrētajā situācijā. Būšu ļauna, bet gribas teikt – arī te iezogas kaut kas no vīriešu egoisma. Negribas nosodīt, kaut arī nesaprotu, kā var pamest sievu ar bērniem, kas neizbēgami pēc vīra nāves nokļūs vēl sarežģītākā situācijā nekā līdz šim - tikai viņiem pašiem spriest, vai tā izeja, ko viņi atzinuši par vienīgo, patiešām ir bijusi vienīgā.

 


Tas varētu būt viens no argumentiem, kāpēc svētīgi ir strādāt abiem ģimenē, nevis sievietei visu uzvelt uz vīrieti. Tāpēc gribētos aicināt sievietes atbalstīt savus vīriešus, piedalīties naudas pelnīšanā abiem kopīgi (ja šajos laikos, protams, ir tāda iespēja) un likt manīt, ka arī daiļā dzimuma pārstāves ir tā vērtas, lai palīdzētu vīram uzturēt ģimeni. Kaut gan arī te jāmāk atšķirt robeža, cik daudz der atbalstīt, un kur sākas ļaušana kāpt sev uz galvas.
 

Komentārs par rakstu: Kā darba zaudējums kaitē vīrietim

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!