Piektdiena, 15. Novembris, 2019
Undīne, Leopolds, Unda
iPhone Android Mob
TwitterFoursquareDraugiemFacebookFlickrVimeo
Viesnīcu preces
Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta    Pirtis un atpūta
 
 
 
 

Ceļojums uz jūru...

pirmdiena, 11. janvāris (2010)   
Reiz bija doma aizbraukt līdz jūrai ar laivām iebraucot Irbes upē, bet tas gan laikam jāatliek uz nākamo gadu. Tas arī nav piemērots ceļojums ar gumijas laivām. Vēl upes rāmākās vietās zied ūdensrozes, bet krastos ir pļavas, kas pilnas ar dažādiem ziediem un ārstniecības augiem. Ja uzslej telti pie upes, tad pa reizei rītausmā var dzirdēt kā bebrs uzsit ar asti pa ūdens virsu, bet vēl pēc brīža ieslēdzas tūkstošiem putnu balsis. Šķiet, ka kāds ieslēgtu viņus kā kādu mūziku pa radio. Vienu pavasara rītu pat pamodāmies no dzērves kliedzieniem pie pašām mājām. Apkārtējie meži rudens pusē ir pilni ar ogu un sēņu bagātībām. Pa mežu ved neskaitāmi lielāki un mazāki celiņi, kur var braukāties ar velosipēdiem. Un ja ir vēlme var aizbraukt 23 kilometru attālumā līdz jūrai. Tad kādā graviņā no egles saknes iztek avotiņš, ko pazīst plašā apkārtnē un var katru dienu redzēt, ka cilvēki brauc uz turieni pēc ūdens. Ir tik patīkami pastaigāties pa priežu mežu vai baudīt upes svaigumu. Vasarā nav nekāda vēlēšanās nekur citur atrasties un tad šeit ir tik jauki. Vasaras gan ir vēsākas kā Latgalē vai Latvijas vidusdaļā, bet ziemas ir maigākas, jo jūra to ietekmē. Rudenī Popes apkārtnē var noķert fantastiskus skatus, jo īpaši, ja izdodas uzkāpt baznīcas tornī vai arī skatoties no pilskalna tālumā. Pats gan nezinu, jo neesmu tur vēlā vakarā bijis, bet saka, ka var redzēt Ventspils gaismas, kas ir apmēram 20 km attālumā. Arī Popes muiža tīri interesanta. Citas mājas tādas paplukušas, bet galvenajā muižas mājā tagad ir pamatskola, bet uz leju ejot garām skolai muižas parks ar resniem lapu kokiem un dižām lapeglēm. Ziemā gan te viss tāds kluss un pelēcīgs. Vienīgi kad uzsnieg sniegs, tad mežs paliek tāds kā noslēpumains. Bet tieši te laukos viss ir pa īstam te ir īstā dzīve, no kuras arī es dzīvojot 7 gadus pilsētā biju atsvešinājies. Pirmās dienas kad sākām dzīvot šeit, tad likās, ka atrodos kādā piespiedu misijā. Tas miers pat kaitināja un gribējās no tā aizmukt. Pie tam viss noplucis un netīrs. Un nekādas ērtības. Tagad jau pa vasaru daudz kas ir mainījies. Un tas ir mūsu jaukais kaktiņš. Vieta kur var atgriezties no ceļojumiem. Vieta kur top idejas jauniem ceļojumiem. Vieta kur top jauni mākslas darbi. Vieta kur top garšīgas maizītes un pa reizei arī kāds rupjmaizes kukulītis. Labi, ka iepriekšējie iedzīvotāji nav bijuši pārlieku darbīgi un nav nojaukuši maizes krāsni. Svaigi ceptas maizes smarža tas ir vienkārši neatkārtojami. Un patiesībā garajos rudens vakaros ir tik jauki, ka sprakšķ malka krāsnī un var sakurināt cik vien patīk. Tas nav kā pilsētas dzīvoklī, kad sākoties vēsajam laikam vēl nekurina un ir jāslēdz elektrisko sildītāju vai jāsatinas kažokos. Nav arī jādomā par ikmēneša komunālajiem maksājumiem. Vienīgi kārtīgi jāpastrādā lai tiktu pie malkas. Bet kāda gan bēda ja savs mežs un pie tam pie pašām mājām. Pat traktoru nevajag. Uz pleciem var sanest visai ziemai. Vēl var vasarā cept ugunskurā kartupeļus, vārīt zivju zupu un darīt daudzas citas lietas. Nekad te nav garlaicīgi un darba arī netrūkst. Rakstīju šo ar domu lai pateiktu, ka reizēm nemaz nav tālu jāceļo lai saskatītu ko jauku un interesantu. Un nepavisam nav tā, ka visur labi kur mūsu nav. Ir visur labi kur vien esam.

Komentārs par rakstu: Ceļojums uz jūru...

Vārds, uzvārds 

Komentārs 


Drošības kods 

Aptauja

Nepareizi ievadīts lietotāja vārds vai parole!